Bērni apgūst Džimbas drošības programmu

2023./2024. mācību gadā "Pīlādzītis" 5., 11., 10., 12.grupu bērni apgūst Džimbas drošības programmu. Džimbas drošības soļu programma ir vienpadsmit nodarbību cikls, kas paredzēts bērniem vecumā no 5 līdz 10 gadiem. Nodarbību mērķis ir izglītot bērnus par drošību attiecībās, tādejādi mazinot vardarbības riskus šo bērnu dzīvē. Programmas ietvaros ar mūzikas, rotaļu, filmiņu un lomu spēļu palīdzību sarežģītas tēmas kļūst bērniem labi saprotamas. Džimbas drošības soļu programma balstās uz ciešu sadarbību iestādes darbinieku, vecāku un bērnu starpā, apgūstot tēmas, kas palīdz veidot drošu vidi un apgūt prasmes, kas nepieciešamas drošu attiecību veidošanā

 

Džimbas drošības soļu programma tika izveidota, lai novērstu vardarbību pret bērniem. Mēs ticam, ka ar šīs programmas palīdzību ilgtermiņā ir iespējamas izmaiņas pieaugušo un bērnu zināšanās, attieksmē, prasmēs un uzvedībā, lai jebkāda vardarbība, it īpaši seksuāla vardarbība, pret bērnu nenotiku nevienā vidē un bērni varētu augt laimīgi, piedzīvojot drošu attiecību pieredzi.

 

Džimbas drošības soļu programmas saturs atbilsts valsts izglītības satura noteiktajām normām par to, kas bērnam jāapgūst pirmsskolā. Programmu īsteno īpaši sagatavota nodarbību vadītāja – Džimbas drošības aģente, skolotāja Ilona Eisaka.

 

 

KĀ RUNĀT AR BĒRNIEM PAR KARU?

Valsts policijas norādes gadījumos, ja tiek saņemta e-pasta informācija par draudiem

Valsts policijas norādes gadījumos, ja tiek saņemta e-pasta informācija par draudiem:

 

1. Pēc draudu paziņojuma saņemšanas persona, kura saņēmusi šo paziņojumu, nekavējoties zvana Valsts policijai uz tālruni 110.

2. Persona informē Valsts policiju par saņemtajiem draudiem, norādot iestādes vai objekta nosaukumu, adresi, savu amatu, vārdu un uzvārdu, tālruņa numuru.

3. Persona informē par e-pasta saņemšanas laiku, draudu sūtītāju un saņemtās informācijas saturu.

4. Persona pārsūta saņemto e-pastu ar izteiktajiem draudiem uz Valsts policijas amatpersonas norādīto e-pasta adresi un seko Valsts policijas norādēm. Līdz Valsts policijas atbildes par riska līmeni un nepieciešamo turpmāko rīcību saņemšanai, nav nepieciešams veikt nekādas papildus darbības, tai skaitā saņemtās informācijas par draudiem izplatīšanu.

5. Valsts policija nekavējoties veiks saņemtās draudu informācijas izvērtēšanu un riska līmeņa noteikšanu.

6. Pēc risku izvērtēšanas, Valsts policija sazināsies ar e-pastu saņēmēju, sniedzot norādes tālākai rīcībai.

7. Iestādes vai objekta kontaktpersona pēc sarunas ar Valsts policijas atbildīgo amatpersonu par saņemtajiem draudiem informē savu vadību par Valsts policijas sniegtajām norādēm un rīkojas atbilstoši tām.

Drošā atpūta pie ūdens

Lekā droši!

Vasarā bērni daudz laika pavada ārā, tādēļ ievērojiet piesardzības pasākumus, spēlējoties vai atpūšoties dabā.

Lēkājot uz batuta, ir īpaši svarīgi ievērot drošības pasākumus, lai negūtu traumas

Drošība uz ūdens - darba lapas

Pasargā sevi un bērnus no ērcēm

 

Uzmanies no ērcēm - ērces piesūkšanās rada risku saslimt ar ērču encefalītu, Laimas slimību un ērlihiozi.

Ērces visbiežāk nokļūst uz garāmejošu cilvēku apaviem vai apģērba potīšu augstumā un pēc tam lēnām pārvietojas uz augšu. Tādēļ bikšu gali jāieliek zeķēs vai zābakos, aprocēm un apkaklei jābūt cieši pieguļošai, blūze vai krekls jāieliek biksēs.

Ieteicams valkāt gaišas drēbes, uz kurām ērces labi saskatāmas un tās iespējams savlaicīgi notraukt. Kā arī, atpūšoties brīvā dabā, ieteicams lietot kukaiņu atbaidīšanas līdzekļus – repelentus.

Uzmanies no indīgiem augiem

Uzmanies no indīgiem augiem! Latvijā ir vairāki indīgi augi, kuri var izraisīt saindēšanos vai to sula – apdegumus.

Nemēģini pagaršot ogas un augus, kurus nezini un neļauj to darīt bērniem!

Sauļojies droši

Karstā laikā pēc iespējas uzturies ēnā, izvairies no pārkaršanas.

Lai pasargātu ādu no ultravioletā (UV) starojuma kaitīgās ietekmes, velc gaišu, plānu apģērbu. Obligāti lieto galvassegu – tā pasargās no karstuma dūriena un galvassāpēm. No plkst. 10.00 līdz 16.00 nav ieteicams uzturēties atklātā saulē. UV starojums var bojāt ķermeņa šūnas un laika gaitā UV starojuma radītie šūnu bojājumi uzkrājas un var veicināt ādas vēža attīstību.

Pirms došanās ārā, uzklāj saules aizsarglīdzekli.

Izvēlies tādu saules aizsarglīdzekli, kas pasargā gan no UVA, gan UVB starojuma, kā arī ar saules aizsargfaktoru (SPF) >20. Aizsarglīdzekli uzklāj bagātīgi - ~35ml jeb divas ēdamkarotes visam ķermenim, kā arī atkārtoti to uzklāj ik pēc 2h vai biežāk. Tomēr atceries, ka aizsarglīdzekļa lietošana nav paredzēta tam, lai varētu ilgāk atrasties saulē!

Nēsā saulesbrilles.

Lai nepieļautu UV starojuma negatīvo iedarbību uz acīm, tostarp kataraktas veidošanos, nēsā saulesbrilles ar 100% UVA un UVB staru aizsardzību.

Rūpējies par bērna veselību.

Atceries, ka bērniem saules aizsarglīdzeklis jāuzklāj 20 minūtes pirms došanās saulē un atkārtoti jāuzklāj ik pēc divām stundām. Ja plānots peldēties vai sportot ūdenī, izvēlies ūdens noturīgos saules aizsarglīdzekļus Nepakļauj zīdaiņus (līdz 1 gadu vecumam) saules staru ietekmei, savukārt bērna no 1 gadu vecuma āda jāsargā no saules, izvēloties plaša spektra (UVA+UVB) saules aizsarglīdzekli SPF >50. Tāpat izvēlies bērnam piemērotu apģērbu, lai pasargātu viņu ne tikai no saules ietekmes, bet arī no kukaiņu kodumiem.

 

Ieteikumi drošai maltītei

Vasaras sezonā īpaši jāpievērš uzmanība pārtikas izraisīto infekciju profilaksei - drošas pārtikas izvēle un rūpīga roku mazgāšana ir svarīga, lai sevi pasargātu no akūtām zarnu infekcijām un citām slimībām.

Ja roku mazgāšanai ūdens un ziepes nav pieejami, izmanto roku dezinfekcijas līdzekļus – arī tie palīdzēs atbrīvoties no iespējamiem infekcijas slimību ierosinātājiem.

Ja, dodoties uz pludmali, izvēlies ņemt līdzi gatavu ēdienu, iegādājies tādus produktus, kuru uzglabāšanai nav nepieciešams nodrošināt noteiktu temperatūras režīmu un kas nebojājas.

Dārzeņus un augļus nomazgā mājās tekošā ūdenī.

Nodrošinies ar kvalitatīvu dzeramo ūdeni, jo dabīgajās ūdenskrātuvēs esošo ūdeni dzert nedrīkst – tas var būt piesārņots ar dažādiem slimību izraisītājiem.

Atgādini bērnam drošas atpūtas pie ūdens pamatprincipus!

Kā rīkoties, lai bērns nepārkarstu un neapdegtu

Drošība pie mājas dīķa

7 padomi, kā runāt ar bērnu par drošību internetā

Instrukcija vecākiem par bērnu drošību mājās

Buklets par bērnu drošību un traumatiska mazināšanu

Tavai drošībai

Mīļie vecāki!
Šī krāsojamā dzejoļu grāmatiņa ir palīgs, kas padarīs Jūsu
bērna ikdienu drošāku. Iir ļoti būtiski iemācīt un regulāri
atgādināt viņam dažas vienkāršas pamācības, kas ļaus
bērnam izvairīties no dažādām traumām ikdienā.
Kā liecina statistikas dati, Latvijā bērnu traumatisma līmenis
ir augsts. Bieži vien traumas rodas sadzīviskās situācijās, kā
arī neuzmanības vai nezināšanas dēļ, tieši tādēļ ir tik svarīgi
ar bērnu pārrunāt iespējamās traumu gūšanas situācijas.
Šajā grāmatiņā ir aprakstītas un attēlotas izplatītākās
situācijas, kurās bērni gūst traumas, un katrai bīstamajai
situācijai pretī ir attēlota droša un pareiza rīcība.
Padariet šīs grāmatiņas lasīšanu un krāsošanu par jauku un
izglītojošu ģimenes kopā pavadīšanas laiku – pārrunājiet,
pamāciet un palīdziet bērnam izdarīt drošu izvēli.
Bērni ir mūsu lielākā vērtība un dārgums – sargāsim tos
kopā!

Kā sarunāties ar bērnu par karu un citām supersarežģītām tēmām?

Neskatoties uz to, ka neesam tieši iesaistīti karā, esošā situācija ir ļoti trauksmaina ne tikai bērniem un jauniešiem, bet pieaugušajiem. Un bērni to jūt. Tas ir ļoti dabiski, ka vēlamies pasargāt bērnu no ziņām, bet mēs nedrīkstam noliegt notiekošo, it īpaši, ja par šo tēmu runā kafejnīcās, bērnudārzos, skolās. Mūsu izvairīšanās no šāda veida sarunām var padarīt situāciju vēl trauksmaināku bērniem.

Ziņas par karu ir traumējošas. Doma, ka kāds var karot, lai nodarītu kādam apzināti pāri, ir ļoti satraucoša gan bērniem, gan jauniešiem, gan pieaugušajiem. Jo šajā brīdī mums ir jāsāk runāt un mācīt bērniem, jauniešiem par pilnīgi citu pasauli nekā mēs esam auguši un cenšamies ieaudzināt saviem bērniem – ka bez pasaule, kurā valda pieklājība, laipnība, savstarpējā cieņa, kur problēmas tiek risinātas bez spēka izmantošanas, ir vēl citas....

Bērns uzdod tev jautājumus par karu…


Varbūt nav īsti vietā salīdzinājums, bet vislabāk sarunas par karu modelēt līdzīgi kā par jautājumu “Kā rodas bērni?”. Jo mazuļiem mēs nestāstīsim to pašu, ko jauniešiem. Turklāt svarīgs ir ne tikai fiziskais vecums, bet arī psiholoģiskā gatavība. Pārāk detalizēta informācija var traumēt mazos, bet pārāk primitīva informācija, neobjektīva informācija liks mums zaudēt autoritāti jauniešu acīs.

Noskaidro, ko bērns zina, ko ir dzirdējis. Ko runā bērnudārzā un/vai skolā, kas runā. Palūdz viņa viedokli. Tas ir īpaši svarīgi attiecībās ar mazākiem bērniem, lai izprastu viņu lielākās bažas, jo parasti viņi dzird kādas satrauktas frāzes ārpus konteksta, piemēram, auklītes raudāšanu “mēs visi nākamnedēļ tik un tā mirsim” utt.  No tā arī mēs varēsi izdomāt, kas bērnam palīdzēt tikt galā ar viņa emocijām. Tātad – vispirms pieaugušajam jānomierinās un jānomierina bērns, un tikai tad varam sniegt bērnam kādus faktus. Plus, ja viņš nāk mājās ar satraucošām ziņām, ir būtiski runāt ar audzinātājiem, kas tiek runāts bērnu klātbūtnē.

Neizvairies no sarunām par karu. Ja bērni ar jums runā, tas ir kompliments. Tas nozīmē, ka viņi jūtas droši. Nebaidāties no tā, ka viņi uzdod vienus un tos pašus jautājumus. Tas nozīmē, ka viņi ir satraukušies un, iespējams, tā vietā, lai viņiem atkal lasītu vēstures vai ģeopolitikas lekciju, viņiem nepieciešams vienkārši apskāviens. Jūs varat izvēlēties kādu īpašu laiku šīm sarunām, piemēram vakarpusi (bet pats vakars var būt arī ne pārāk laba izvēle, jo pastāv bezmiega risks). Starp citu, šādas sarunas ir labi risināt pastaigās, lai nav tā, ka virtuve vai kāda cita vieta pēc tam asociējas ar kara tēmu. Nepārtrauc viņa jautājumus

Neminimizē bērna jautājumus. Nesaki – “tu to nesaproti”, “kad paaugsies, sapratīsi”. Tas ir biedējoši. Meklē vārdus, piemērus.  Bērniem ir jātrenējas domāt arī par sarežģītām lietām. Tieši šādā veidā mēs trenējam bērnu domāt kritiski, skatīties uz faktiem no dažādām pusēm. Savādāk mēs varam neapzināti uztrenēt bērnus ar melnbalto domāšanu, seklu skatījumu, jo domāt ir nogurdinoši.  

Atbilstoši bērna vecumam mēģini izdarīt neiespējamo - izskaidrot kara jēgu vienkāršos vārdos. Es vispār nezinu, kā to izdarīt.  Piemēram, karš domāts, lai novērstu vēl sliktākas lietas. Karā kāda valsts pūlas pasargāt tautu, ģimenes, citas vērtības. Pastāsti, ka vardarbība nav labs veids, kā sasniegt savu mērķi un valstis dara visu iespējamo, lai nenonāktu līdz karam. Bērnam nav jāzina visas detaļas, bet esi gatavs, ka būs bērni, kuri vēlēsies zināt aizvien dziļāk un dziļāk. Nebaidies no tā – mums ir nepieciešami labi politiķi, diplomāt, militārie līderi utt. un, jo ātrāk bērni sāks interesēties par šo tēmu, jo lielākas priekšrocības būs viņu karjerā. Bet respektē, ka pēc noteiktas informācijas apjoma uzņemšanas viņš varētu sākt interesēties, piemēram, par animi, ģitārspēli vai datoriem. Tas arī ir lieliski.  

Mainiet perspektīvu. Nerunājiet tikai par karu. Ši ir laba pieeja ne tikai ģimenē, bet arī bērnudārzā un skolā. Aprunājies ar bērniem, kas ir miers. Ko tu vari darīt katru dienu, lai būtu miers tavā apkārtnē? Ko mēs visi kopā varam darīt savā grupiņā, savā klasē? Vienojaties par savām vērtībām, kas īsti ir miers tavā pasaulē, piemēram

  • miers ir dalīšanās.
  • miers ir strīdu risināšana bez kaušanās.
  • miers ir emociju teikšana ar vārdiem.
  • miers ir roku un kāju turēšana pie sevis, kad esi dusmīgs.
  • Miers ir vienošanās. utt. 

Un aprunājieties, kas īsti ir vienošanās, kas ir diplomātija, kā jūs to saprotiet savā ikdienā. Šis ir pilnīgi lieliskas sarunas arī ar pašiem mazākajiem prātniekiem!!

Runājiet par to, kas notiek pasaulē. Pastāsti, kāpēc ir svarīgi saprast, kas vispār notiek pasaulē. Šajā gadījumā vēstures pedagogi var būt labs atbalsts. Jo labāk bērni sapratīs globālos procesus, jo vienkāršāk viņiem būs mainīt domāšanas mērogus un saprast, ka ir dažādas organizācijas, kas rūpējas, palīdz. Sarkanais krusts, piemēram. Pastāsti, kas ir diplomātija. Ka katra valsts dara visu iespējamo, lai izvairītos no kara. Pastāsti, kas ir NATO. Ka Latvija ir NATO.  Tas ir īpaši svarīgi bērniem pirmsskolas, sākumskolas vecumā, kad viņiem vēl šķiet, ka viss pasaulē notiek viņu dēļ.

Skolās veidojiet vai ierosiniet niansētas diskusijas, debašu klubus stundās vai ārpusklases nodarbībās. Sadaliet jauniešus dažādās grupās, kur vieniem, piemēram, ir jāaizstāv agresīva taktika, bet citiem ir jāieņem ļoti piesardzīgas, pat neitrālas pozīcijas. Aiciniet jauniešus vākt informāciju no dažādiem avotiem, kad kura stratēģija bija izšķiroša. Kopīgi pētiet, ar kādiem instrumentiem mēs varētu iedarboties uz personībām, organizācijām, valstīm? Ar kādiem noteikti nevajadzētu? Kāpēc? Kādām ir jābūt mūsu prioritātēm? Kādu cenu mēs esam gatavi maksāt? Kā tu lemtu, ja tu būtu kādas konkrētas NVO, valsts vadītājs? Spēja analizēt dažādas perspektīvas un paturēt prātā pretējo pušu redzējumu sarunās ir trenējama īpašība.

Parādi, ka arī kara apstākļos ir labi cilvēki, kas rūpējas, kas palīdz. Nebaidies dalīties ar ikdienas dzīves stāstiem par to, kā cilvēkiem klājas, kā viņi palīdz viens otram. (Tik un tā mums ir grūti izkāpt no sociālajiem medijiem, un mēs meklējam šos stāstus.) Padalies ar jautriem stāstiem kurioziem – tādi arī parasti ir ne mazuma. Ar cilvēciskiem stāstiem. Jūs redzēsiet, šie stāsti lielā mērā veidos  viņu vērtību sistēmu. Pastāsti, ka par mammām un bērniem karā īpaši rūpējas, ka visi darīs visu iespējamo, lai viņš būtu drošībā

Iedrošini palīdzēt. Domājiet kopā, kā palīdzēt. Piemēram, pastāsti par to, kā Latvija savāca pusotru miljonu degvielai ar ziedot.lv palīdzību, un cik tas ir būtiski. Noskaidro, kādas lietas bērnu satrauc un padomājiet kopā, kā jūs varētu tās risināt. Iedrošini aizstāvēt tos, kuriem dara pāri.

Vēro savu emociju līmeni. Nav viegli palikt mierīgam, runājot par tādu biedējošu, supersarežģītu tēmu. Bet vēro bērna emociju līmeni un respektē, kad viņam ir par daudz. Bērni un arī jaunieši daudz labāk sarežģītas tēmas uztver mazās porcijās. Un es atgriežos pie bērnu radīšanas tēmas – ja bērni un jaunieši jutīs, ka šis jautājums jums ir ārkārtīgi satraucošs, viņi nerunās par to, lai saudzētu jūs. Bet, ja viņiem nebūs  droša pleca, drošas vides, viņu trauksme var parādīties dažādos cits veidos –psihoomatiskās reakcijās, uzvedības problēmās, nespējā sakoncentrēties utt.

Atstāj sarunu vienmēr atvērtu “Ja tev ir vēl kādi jautājumi vēlāk, droši jautā, labi?” Tā tas būs, ka vislielākās un smagākās domas velsies pār viņa galvu tieši pirms gulētiešanas. Pakasi muguriņu, pamasē pēdas vai galvu. Vedojiet dažādus rituālus. Jo šie mazie ikdienas rituāli signalizē, ka dzīvē viss ir kārtībā, ir stabilitāte.  Un ši ir tā sajūta, kuru mums vissvarīgāk ir nodot šajā nenoteiktībā. 

Lai miers jūsmājās un arī pasaulē!

Drošība uz ledus

Kas jāatceras bērnam?

Indīgie augi mājās

Bērnu traumatisms

Līdzsvara attīstība

Drošības padomi dažādās situācijās

Bērniem par drošību internetā

Kā ar bērniem runāt par drošību internetā? Skatieties kopā Drossinternets.lv no slovāku valodas tulkotās un latviski ierunātās filmiņas un pārrunājiet redzēto! Filmiņas paredzētas 5 -10 gadus veciem bērniem, kas sākuši izmantot internetu! https://www.youtube.com/playlist…

Animācijas filmiņu sērijas apskata šādas tēmas: Atkarība no interneta un tehnoloģijām;Drošība internetā;Interneta etiķete;Virtuālā un reālā dzīve;Kritiskā domāšana;Vērtības.Piedāvātie materiāli ir izmantojami kā atsevišķi elementi vai kā materiālu kopa

“Aitu dzīve”
https://drossinternets.lv/lv/info/aitu-dzive

stāsta par dzīvi kādā lauku sētā, kurā, tieši tāpat kā pie mums, strauji attīstās tehnoloģijas, kas ne vienmēr rada tikai pozitīvus efektus. Materiāli palīdz sniegt zināšanas, pilnveidot bērna izpratni, rosināt interesi, vēlmi diskutēt un apspriest dažādas situācijas.Materiālu kopā atradīsiet:13 animācijas filmiņas;13 darba lapas (pēc filmiņu noskatīšanās);11 komiksus;5 krāsojamās lapas

Vai tu pārvadā bērnu droši?

Drošība rotaļu laukumā

Bērnam laikus jāmāca, kā rīkoties baiļu situācijās uz ceļa un sabiedriskajā transportā

Dr. Artūrs Miksons, Rīgas Stradiņa universitātes Psihosomatikas klīnikas ārsts-psihoterapeits

Autotransporta direkcijas rīkotās kampaņas “Mazs pasažieris, liels risks” ietvaros sabiedrībā aktualizēta diskusija par riskiem, ar ko bērni var saskarties uz ceļa vai sabiedriskajā transportā. Riskus nav iespējams novērst, bet tas ir mūsu, vecāku, skolotāju un līdzcilvēku, uzdevums – izprast cēloņus un jau laikus mācīt bērnam potenciālo rīcību scenārijus.

Ceļa šķērsošana intensīvas satiksmes apstākļos vai diennakts tumšajā laikā, apjukums, ko rada iekāpšana citā autobusā vai izkāpšana svešā pieturā, un izbīlis, ko piedzīvo mazs bērns, uz ielas atrodoties viens, ir biežāk novērotās riska situācijas. Kas jāņem vērā un kā palīdzēt mazajiem pasažieriem un gājējiem?

Mazs bērns baiļu situācijā ir paralizēts.

Mēs daudz biežāk mācām bērniem nebaidīties, neizrādīt kauna sajūtu vai dusmas, bet ne vienmēr atceramies pastāstīt, kā rīkoties situācijā, kad jāsastopas ar reālām bailēm. Nereti vecāki vēlas, lai pirmsskolas vai sākumskolas vecuma bērns domā un rīkojas racionāli, bet bērnam šajā vecumā vēl nav nostiprinājusies cēloņu-seku domāšana. Bērni baiļu situācijās balstās uz izjūtām, kas tajā brīdī aktualizējas, nonākot afekta stāvoklī. Rezultātā bērns pats dodas meklēt risinājumu (lai gan nespēj pieņemt racionālus lēmumus), nevis lūdz palīdzību apkārtējiem, jo nav radis to darīt. Ir skaidrs, ka, aizguļoties sabiedriskajā transportā un nonākot svešā pieturā, bērns sabīstas un jūtas vainīgs. Šāda veida situācijās būtisks ir arī jautājums, no kā vēl bērns dzīvē baidās. Ja viņš ir ticis biedēts par to, ka nedrīkst kavēt, un zina, ka nokavējot tiks sodīts, tad bailes ir divtik lielas.

Mazs bērns sajaucis pieturas vai bijis apmaldījies. Ko nu?

Pareizais scenārijs šādā gadījumā ir viens. Pirmkārt, šis fakts ir jāakceptē pašiem pieaugušajiem – bērns bija nomaldījies, iekāpa citā autobusā vai aizgulējās un izkāpa citā pieturā. Ir jāpaskaidro bērnam, ka tā var gadīties ikvienam un bailes vai apjukums šādā brīdī ir pilnīgi normāla reakcija. Otrkārt, jāaprunājas ar bērnu un jāmēģina saprast, kas notika pirms tam – kāds varēja būt situācijas cēlonis. Piemēram, bērnam, iespējams, bijusi smaga diena skolā vai sporta nodarbībā, naktī nebija labi izgulējies un jutās noguris. Noskaidrojot cēloni, vecāki var saprast, kā novērst līdzīgu situāciju atkārtošanos turpmāk. Treškārt, ar bērnu ir jāizrunā pareizā rīcību secība, nonākot bīstamās situācijas, lai bērns nākamreiz mācētu ieteikumus integrēt arī savā darbībā. Proti, vecākiem jādod praktiski risinājumi – vienmēr zvanīt vecākiem, ja ir nonācis kādā potenciāli bīstamā situācijā, vai lūgt apkārtējo palīdzību. Ja bērnam nav sava mobilā tālruņa, vecākiem jāsagatavo zīmīte ar savu tālruņa numuru, ko bērns vienmēr nēsā līdzi. Taču jārēķinās ar to, ka, izstāstot bērnam rīcības scenāriju, viņš tāpat var pieļaut kļūdu. Un tas ir pilnīgi normāli. Noteikti nedrīkst pārmest bērnam, ka viņš nav rīkojies pareizi – pats galvenais ir situācijas pārrunāt.

Bailēm ir lielas acis!

Noteikti nedrīkst pārmest bērnam, ka viņš nav rīkojies pareizi – pats galvenais ir atbalstīt un pārrunāt situāciju. Ja vecāki saka bērnam: “Jā, Tu biji sabijies, bet ļoti labi tiki galā ar situāciju, Tev viss izdevās,” bērnam nostiprinās pārliecība, ka viņš spēj adekvāti rīkoties bīstamā situācijā. Savukārt, ja viņš tajā brīdī tiek kaunināts un sodīts, sakot: “Kā mēs satraucāmies, ārprāts,” tas bērnam nekādi nepalīdz. Lai bērnu rīcība bīstamos brīžos nebūtu tik neprognozējama, vecākiem par to ir jārunā jau laikus – agrā vecumā, palīdzot meklēt risinājumus un analizējot situācijas, kurās bērns izjutis baiļu sajūtu. Savukārt, ja bērns ir pieredzējis situāciju, kurā, izstāstot kādu problēmu vecākiem, tiek sodīts vai norāts, viņš baidīsies par to runāt arī nākamreiz.

Svešs bērns nelaimē ir un paliek bērns.

Gadījumos, kad ir skaidrs, ka bērns ir nokļuvis nestandarta situācijā un ir manāmi nobijies, būtiskākais apkārtējiem cilvēkiem ir saglabāt mieru – mierīgā balss tonī aprunāties, kopīgi noskaidrot visus apstākļus un meklēt risinājumus. Protams, mums visiem ir nācies saskarties ar apkārtējo vienaldzību, un viens no iemesliem, kādēļ tā notiek bērnu gadījumā, ir bailes no vecāku reakcijas. Ir novēroti gadījumi, kad apkārtējo palīdzība bērnam rezultējas ar neadekvātu vecāku reakciju – neapmierinātību un dusmām uz līdzcilvēku, kurš patiesībā ir gribējis labu. Lai izvairītos no potenciālā konflikta, apkārtējie reizēm izvēlas šādās situācijās neiesaistīties. Tas savukārt vairs nav jautājums par palīdzību bērnam, bet par šo cilvēku iekšējo problēmu. 

Vai jācenšas palīdzēt katram bērnam, kurš ir viens un izskatās apjucis, nobijies? Jā, protams, jo pieaugušajiem šķietami vienkārši risināmas ikdienas situācijas uz ceļa vai sabiedriskajā transportā bērna gadījumā var beigties ar traģēdiju. Nelaimē nonācis bērns ir un paliek bērns. Jūsējais vai svešs.

 

 

 

Atgādinājums vecākiem Covid-19 kontekstā

Situācijā, kad skolas tiek slēgtas un arī uz dārziņiem bērnus iesaka nevest, vecākiem ļoti svarīgi atcerēties: bērnus līdz 7 gadu vecumam nedrīkst atstāt mājās vienus bez pieaugušo uzraudzības (ne mājās, ne ārpus tās). Attiecībā uz bērniem, kuri jau ir sasnieguši 7 gadu vecumu, vecākiem ļoti rūpīgi jāizvērtē, vai bērns jau spēj pats par sevi parūpēties, zina, kas jādara negaidītās situācijās, un nebaidās palikt mājās viens.

Arī tādā ārkārtas situācijā kā šobrīd svarīgi atcerēties, ka bērnu drošība ir prioritāte - nepieskatīšana ir lielākais bērnu traumatisma iemesls ar ļoti nopietnām sekām bērna veselībai un dzīvībai. Vecākie bērni mazākos drīkst pieskatīt no 13 gadu vecuma.

Tāpat svarīgi padomāt par to, kā tiekam galā paši ar savām emocijām un kā šobrīd jūtas bērns. Kad sabiedrībā valda satraukums un bažas, bērni to spilgti jūt arī savās ģimenēs. Arī viņi dzird ziņas un pieaugušo sarunas. Būtiski, lai vecāki kontrolē, cik daudz bērni dzird satraucošas ziņas - protams, pieaugušie cenšas sekot līdzi notiekošajam, taču vienlaikus jāpadomā arī par to, lai vecāks pats spētu saglabāt vēsu prātu un pārāk liels negatīvās informācijas fons nesāktu bērniem kaitēt. Bērniem var būt grūti saprast notiekošo, un tas var viņus satraukt, bet mierīga un atvērta saruna var palīdzēt. 

Iesakām vecākiem savos lēmumos balstīties uz drošiem informācijas avotiem, vispirms vienoties par ģimenes plāniem pieaugušo starpā un tad mierīgi pārrunāt tos ar bērniem:


1. Kas šobrīd notiek: 

Vecāki var bērna vecumam atbilstošā valodā pastāstīt, ka pašlaik pasaulē strauji izplatās nopietna saslimšana (vīruss). Lielākā daļa saslimušo neslimo pārāk smagi, taču ir svarīgi uzmanīties pašiem un arī nepadot slimību to tālāk citiem, tādēļ drošības pēc visi cilvēki Latvijā ir aicināti nedoties ceļojumos, nepulcēties lielos pasākumos un, ja iespējams, strādāt no mājām. Arī skolas un dārziņi, kur pulcējas bērni, uz laiku nestrādā, un ir ļoti svarīgi šos noteikumus ievērot - gan savai, gan citu drošībai.

2. Ko darīs mūsu ģimene: 

Vecāki var pastāstīt, ka mēs katrs esam atbildīgs par to, lai neļautu slimībai izplatīties tālāk, tāpēc arī mūsu ģimene tuvākajā laikā nedosies ceļojumos un neies atpūsties uz veikaliem, kino vai koncertiem (taču mēs varam, piemēram, mājās rīkot filmu vakarus, spēlēt spēles un doties pastaigās dabā - te varam aicināt bērnus izteikt viņu idejas). Jāizstāsta bērnam, kas viņu pieskatīs, kāda būs viņa dienas kārtība un ar ko viņš varēs nodarboties. 

3. Kam īpaši jāpievērš uzmanība:

Vecākiem būtu ar savu piemēru jārāda un jāatgādina bērniem par to, cik svarīgi ir bieži un rūpīgi mazgāt rokas. Ja redzēsim, ka kāds cilvēks klepo vai šķauda, neiesim viņam tuvu klāt. Ja pašiem būs iesnas, klepus vai temperatūra, paliksim mājās. Nereti tieši mazie bērni vecākiem aizrāda, kad neievērojam kādus iepriekš pārrunātus noteikumus un palīdz ģimenes locekļiem rīkoties atbildīgi. Ja bērns uzzina, ka kāda drauga ģimene dodas ceļojumā vai atgriežas no ārzemēm, viņš var atgādināt draugam par to, ka pašlaik jāpaliek mājās, un noteikti pastāstīt par to saviem vecākiem.

Aicinām ikvienu ģimeni izturēties pret šo situāciju atbildīgi, saglabāt mieru un izmantot iespēju vairāk laika pavadīt ar saviem bērniem.

Vai tu un tava ģimene varat izdzīvot krīzes situācijā?

Krīzes situācijā ikdienas dzīve kardināli mainās, jo var nebūt pieejami kritiskie pakalpojumi - elektrība, gāze, apkure, komunālie pakalpojumi, internets un mobilie sakari. Var nestrādāt veikali un benzīntanki, nedarboties bankomāti un maksājumu kartes. Varētu tikt  apgrūtināta ārstniecības iestāžu un glābšanas dienestu darbība.

Krīzes situācijā atbildīgie dienesti un bruņotie spēki īstenos apdraudējuma pārvarēšanas pasākumus, tāpēc ikvienam jābūt spējīgam noturēties pirmās krīzes dienas - vismaz 72 stundas. 

Labākais veids, kā pasargāt sevi un savus tuvniekus, ir savlaicīgi sagatavoties jebkādai krīzes situācijai, tostarp:

  • izrunāt ar saviem tuviniekiem iespējamās krīzes situācijas un vienoties par rīcību;
  • būt gatavam nodrošināt pārtikas, ūdens un pirmās nepieciešamības preču krājumus pirmajām 3 dienām;
  • regulāri atsvaidzināt zināšanas par pirmās medicīniskās palīdzības sniegšanu, iegūt informāciju un zināšanas, kas var palīdzēt Tev un Tavai ģimenei ekstremālos apstākļos.

https://www.sargs.lv/lv/tema/72-stundas

Parūpējies par bērna drošību mājās

ZĀĻU DROŠA UZGLABĀŠANA, JA MĀJĀS IR BĒRNS

LAI BĒRNAM NO 1 LĪDZ 5 GADU VECUMAM DROŠI

Latvijā bērniem līdz 5 gadu vecumam dažādas traumas, nelaimes gadījumi, noslīkšana un citi ārējie nāves cēloņi, ir visbiežākie. Katru gadu bērni gūst dažāda smaguma traumas un mirst paredzamu un novēršamu apstākļu rezultātā, turklāt – mājās.

Lai pasargātu bērnu no traumām, kas negatīvi var ietekmēt viņa fizisko un garīgo veselību, kā arī apdraudēt dzīvību, speciālisti ir sagatavojuši visaptverošu informāciju ikvienam (vecākiem, vecvecākiem un citiem bērnu pieskatītājiem), ietverot ieteikumus, kā padarīt apkārtējo vidi bērnam drošu, kā arī, kam īpaši jāpievērš uzmanība, lai bērnu traumatisma risku samazinātu līdz minimumam.

Zīdīšanas ābece

Parsonas dati

Kā ar bērnu runāt par drošību uz ielas. Pamatbaušļi vecākiem un bērniem

Vecāku primārā atbildība saistībā ar bērna personīgo drošību publiskās vietās ir nodrošināt sava bērna izglītošanu par rīcību riskantās situācijās, pirms tās kļūst par realitāti. Gudrs bērns ir pasargāts bērns!

 

Kā rīkoties, ja svešinieks grib bērnu kaut kur aizvest pret viņa gribu vai piedāvā kāpt nepazīstamā auto?

  1. Bērnam jādodas prom no svešajiem. Vēlams, uz publisku un drošu teritoriju, piemēram, skolu. Ja ir iespējams, tad tur, kur ir apsargi, skolotāji vai jebkurš uzticams pieaugušais, ar kuru ikdienā bijusi saskarsme jau iepriekš. Vai arī tur, kur ir daudz citu cilvēku – pietura, kafejnīca, veikals. Var uzrunāt sievietes ar bērniem, jo tās parasti ir atsaucīgas un izprot situācijas nopietnību. Ja riskantā situācija notiek pie ēkām un ir zināms, kur atrodas drošības kameras, jāvirzās to virzienā. Ja satikšanās notikusi nomaļā vietā un svešinieki atrodas auto, var vismaz mainīt iešanas virzienu pretējā, lai iegūtu laiku attālināties, jo auto tik viegli uzreiz neapgriezīsies.
  1. Noteikti neiesaistīties sarunās. Bērnu un pieaugušo komunikācijā parasti “uzvar” pieaugušais, tāpēc jebkāda veida piedāvājumi, piemēram, iesēsties auto, apskatīties dzīvnieciņus, pagaršot gardumus vai parunāties, ir  jāignorē, uz tiem nav jāatbild.
  1. Jāsazinās ar kādu no vecākiem. Svešinieku informācija par ziņu no vecākiem ir uzreiz jāpārbauda, pašam bērnam sazinoties ar mammu vai tēti, neuzticoties nepazīstamā stāstītajam. Ideāli, ja zvans iespējams ar vienu pieskārienu tālrunim – vecākiem iestatīti tā sauktie “ātrie numuri”. Zvanīt var, vienlaikus dodoties prom no svešiniekiem, lai uzmanības novēršanas gadījumā viņiem nebūtu iespēju brīvi pielietot fizisko vardarbību un ieraut bērnu automašīnā. Noteikti jāizvairās paust jebkāda veida privātu informāciju – savu vai vecāku vārdu, dzīvesvietu, telefona numurus un tamlīdzīgi.
  1. Ļoti skaļi jāsauc palīgā. To var darīt gadījumā, ja notiek fiziska vilkšana uz auto, svešinieki saņem aiz rokas, tur un neļauj attālināties vai brīvi pārvietoties. Skaļi un atkārtoti jāsauc “Palīgā!” vai arī “Tas nav mans tētis / mamma!”, lai citi apkārtējie zina, ka šis cilvēks bērnam ir svešs. Turklāt tas būtu jādara pat tad, ja nevienu citu pieaugušo nevar redzēt tuvumā – kāds var tomēr sadzirdēt un atsteigties palīgā. Ja kāds dara bērnam to, kas viņam rada trauksmi – jāiemāca teikt: „Nedari man tā, man tas nepatīk!”

 

Viela pārrunām atkarībā no iespējamās situācijas

  • Drošie cilvēki. Ne visi svešinieki ir bīstami vai neuzticami, tāpēc ar bērnu ik pa laikam jāizrunā, kā atpazīt cilvēkus, kam varētu uzticēties. Tie ir cilvēki, ar ko ikdienā ir saskarsme – skolotāji, audzinātāji, kaimiņi, pieauguši radinieki, kā arī apsargi, policisti, veikalu pārdevēji, ārsti, sievietes ar bērniem. Protams, pazīstami citu bērnu vecāki arī var būt tie, pie kā vērsties riskantās situācijās. Galvenais – pašam bērnam stāstīt par to, kas uztrauc, neklusēt, bet norādīt uz potenciālajiem pāridarītājiem.

  • Palīdzības dienestu tālruņa izmantošana. Situācijās, kas prasa tūlītēju rīcību, ne vienmēr der kopējais tālrunis kā risinājums, jo līdz sarunai ar tiešo palīdzības sniedzēju var būt jāgaida pārāk ilgs laiks. Vecākiem ir bērnam jāiemāca palīdzības tālruņu numurs 112, kā arī bērnu un jauniešu uzticības telefona numuru 116111.
  • Par bērna uzticēšanos sajūtām.  Kā zināt, kad jāmeklē palīdzība? Ir svarīgi, lai jau mazotnē bērni mācās uzticēties savām sajūtām. Vecāki var skaidrot, ka bērnam jāieklausās savā iekšējā balstiņā - jo parasti sirds pasaka priekšā, ka kaut kas nav kārtībā. Tā darbojas kā trauksmes zvans, kad jāmeklē palīdzība.
  • Vecāki ir pieejami bērniem pēc iespējas vienmēr. Lai sniegtu drošības sajūtu bērnam un riskantās situācijās atbalstītu vai noskaidrotu svarīgu informāciju, vecākiem arī darba laikā būtu jāatbild uz sava bērna telefona zvanu. Vēlams, lai bērnam būtu vairāku tuvu cilvēku telefona numuri un kādu no viņiem vienmēr būtu iespējams sazvanīt.
  • Riskantās situācijas pirms tam var izspēlēt. Piemēram, palīgā saukšanu var arī izmēģināt kopā ar bērnu, taču ar šo vārdu jokot nedrīkst - tad, kad tiešām būs vajadzīga palīdzība, apkārtējiem cilvēkiem var šķist, ka tā atkal ir tikai spēle.

Nonākot nepatīkamās vai bīstamās situācijās, bērns pieaugušajiem jebkurā brīdī drīkst pateikt „Nē!” un doties prom.

Atcerieties! Arī tad, kad bērns no likuma viedokļa jau drīkst pārvietoties viens pats jeb no 7 gadu vecuma, ļoti svarīga ir bērna aprūpē iesaistīto cilvēku saskaņota rīcība un savstarpēja informēšana. Piemēram, ja bērns dodas no mammas pie vecmammas, aukles, vecākās māsas vai cita uzticama cilvēka vienas pilsētas, mikrorajona utt. robežās, tad pieaugušajiem vajadzētu sazināties un būt savstarpēji informētiem, ka bērns izgājis, pa kādu ceļu dodas un kad ieradies.

 

Ja saties nepieskatītu bērnu

Palīdzība bērnam aizrijoties

Video filma par bērnu drošību pagalmā

Supervaronim nepazust!

 
 
 

"Supervaronim nepazust!" ir sociālā kapmaņa, kuras mērķis ir mudināt sabiedrību apzināties kopīgo atbildību par mūsu bērniem un viņu drošību.

Ar šo kampaņu mēs vēlāmies aicināt gan vecākus, gan skolotājus runāt ar bērniem jau kopš mazotnes par jautājumiem, kas saistīti ar viņu drošību un rīcību
dažādās situācijās. Jo ikviens bērns, kurš zina, kā rīkoties, nokļūstot ķezā, ir Supervaronis! Zināšanas par pieciem ar drošību saistītajiem jautājumiem, kļūst par
bērna superspējām, kas viņu var aizsargāt, un ļauj vienmēr justies drošam.

Pieci jautājumi, uz kuriem katram bērnam būtu jāzina atbildes:

Ko darīt, ja esi nokļuvis ķezā?

Kāds ir palīdzības tālruņa numurs?

Kur ir tavas mājas?

Kā sauc tavus vecākus?

Kāds vecāku telefona numurs?

Tas, ko nezinājāt par adaptāciju dārziņā

Tiek uzskatīts, ka uz bērnu dārzu vajadzētu doties no 3 gadu vecuma, un tomēr - realitātē viss notiek citādāk. Kāpēc tieši no trīs gadu vecuma? Par adaptāciju dārziņā pastāstīs praktiskais psihologs - Iveta Aunīte.

Kāpēc no trīs gadu vecuma? Jo līdz trīs gadu vecumam bērns ir vērsts uz pieaugušo, nevis uz citu bērnu. Ja ir iespēja doties uz dārziņu, kurā ir tikai daži bērni, tad tas ir labākais variants.

Kā varat palīdzēt savam bērnam adaptēties dārziņā?

Psihologa pieredze rāda, ka vislabāk adaptējas bērni vecumā ap diviem gadiem un jaunāki. Tiesa, ar nosacījumu, ka vecākiem ir atrasta kopēja valoda ar audzinātājām.

Esiet labos draugos ar audzinātājām

Bērni mūs kopē zemapziņā. Mēs varam stāstīt, ka ejam uz lielisku vietu, tur mūs gaida audzinātājas, citi bērni, rotaļlietas, bet, ja mums pašiem nepatīk kāda no audzinātājām, tad savu bērnu nepiemānīsiet, tāpēc labāk draudzēties ar sava bērna audzinātājām.

Viss ir vienkārši - atcerieties audzinātāju dzimšanas dienas, vārda dienas. Pārāk pārcensties jau nevajag, vajag cilvēcīgi aprunāties, pajautāt, kā iet jūsu bērnam. Iedomājieties, ja tur ir 20 bērni un katrs visu gribēs sīki un smalki izrunāt, protams, cietīs bērni un audzinātājas nevarēs veltīt nedz jums, nedz bērniem tik daudz laika, cik vēlaties. Atcerieties, ka jūsu noskaņojums ietekmē veiksmīgu jūsu bērna adaptāciju dārziņā.

Bērnam dodiet līdzi kādu mīļu rotaļlietu

Sākumā adaptācijas periodā dārziņos parasti ļauj un pat iesaka ņemt līdzi kādu mīļāko bērna rotaļlietu, piemēram, mīksto rotaļlietu gulētiešanai. Skapītī var ielikt arī ģimenes bildi.

Ja mamma nevar arī pirmajās dienās palikt kopā ar bērnu, bet citas mammas ir ar saviem bērniem, - vai tas kaut kā ietekmē bērnu?

Te nav viennozīmīgas atbildes: kāds bērns pārdzīvos, cits uztvers situāciju mierīgi.

Bet centieties aprēķināt laiku un tomēr saīsināt sākumā to laiku, kad bērns atrodas dārziņā.

Kā norit adaptācija?

Pirmais kritērijs, kas liecina vai adaptācija ir veiksmīga vai nē ir veselība. Ja bērns sāk bieži slimot, tas nozīmē, ka iespējams, dārziņa dzīve bērnam sākusies pārāk agri vai arī viņš tur atrodas pārāk ilgi. Daudzi bērni dārziņā ir pat 10 stundas. Ja runājam par mazuļiem, tad viņiem tur nevajadzētu vairāk atrasties par 5-6 stundām, ja par piecgadniekiem, tad nereti vecāki cenšas ierasties viņiem pakaļ ātrāk, bet bērni vēl dusmojas, jo grib parotaļāties ilgāk, un viņiem tas būtu arī jāļauj darīt.

Papildus brīvdiena

Ja jūtat, ka bērnam ir grūti, pacentieties dot viņam par vienu brīvdienu vairāk priekšroku dodot kādai trešdienai vai piektdienai.

Ja bērnam problēmas ar diendusu

Var būt tā, ka bērns jau sen atsakās gulēt diendusu un viņam tās ir gatavās mocības. Tādā gadījuā ideāli ir doties uz dārziņu tikai no rīta līdz pusdienlaikam. No vienas puses, tiek apmeklētas attīstošās nodarbības, ir iespēja parotaļāties ar vienaudžiem, no otras puses - otrā dienas daļa būs mājās un nebūs jāgaida, līdz diendusa būs galā.

Cik ilga parasti ir adaptācija?

Vidēji adaptācija dārziņā ilgst līdz 3 mēnešiem, smagākos gadījumos līdz pat pusgadam. Ja jūtat, ka līdz pat pusgadam jums un bērnam varētu būt grūtības ar dārziņa apmeklējumu, tad tas tomēr nav iemesls, lai padotos un no dārziņa gaitām atteiktos.

Bet, ja jūtat, ka bērns no rītiem ilgi raud, bieži sācis slimot, ir arī pārmaiņas viņa uzvedībā, meklējiet speciālistu vai bērnu psihologu, kas palīdzēs izprast cēloni tam, ka ar adaptāciju dārziņā nevedas.

Grūtāk par pašiem mazākajiem adaptēties dārziņā ir piecgadniekiem, neskatoties uz to, ka viņi ir vecāki un saprātīgāki, un viņiem ir jau akūti nepieciešama komunikācija ar vienaudžiem. Nokļūstot citā vidē, viņiem tā ir kā trauma.

Šajā vecumā gan bērni, gan arī mēs pieaugušie gribam būt vienīgie, vismīļākie, vislabākie, neatkārtojamākie un ir grūti pieņemt brāļus un māsas, nemaz nerunājot par to, ka dārziņā ir ap 20 cilvēciņiem, kas arī gribu būt vienīgie, mīļākie un neatkārtojamākie.

Iedomājieties šo adaptācijas periodu 3-4 mēnešus kā izdzīšanu no paradīzes, īpaši rudenī, kad vasara ir galā, rotaļu laiks ārā ir galā, nevar vairs gulēt, cik gribi, nevar vairs baudīt laiski dzīvi, bet te - disciplīna, režīms, tas ir liels pārbaudījums bērnam.

Mans bērns ir agresīvs?

Mazo bērnu vecāki nereti nepareizi nolasa informāciju, vainojot viens otru, meklējot palīdzību pie psihologiem, kad bērns kļūst spītīgs, iekļūstot citā vidē, visu lauž, grūstās. Viņš vēlas būt vienīgais, bet tīri objektīvi to neviens nevar viņam nodrošināt. Tāpēc te ieteikums ir mājās veltīt nepārtrauktu uzmanību bērnam 30-40 minūšu garumā. Šis ir laiks, kam būtu jākompensē laiku, kad bērns objektīvi uzmanību sev vienam negūst. Bērnam atkritīs vēlme darīt pāri konkurentiem savu 2-3 gadu vecumā.

Pati lielākā vecāku kļūda ir, kad viņi redz vai izjūt uz sevi bērna agresiju, atbildēt ar to pašu - kost viņam, pagrūst viņu, it kā sakot - "lai arī tu justu to pašu, ko mēs". NEDARIET TĀ!

Ja vecāki tā rīkojas, bērns pilnībā apjūk, jo vecāki paši dara to, ko viņam neļauj. Tā viņš neko neiemācās, vienīgais, ko viņš iegūst tā ir pieredze, ka otram var atdarīt ar to pašu.

Tā vietā ņemam bērnu aiz rokas un sakam viņam, ka tā nedrīkst. NESITAM pa rokām, nekožam, nekā tamlīdzīga nedaram.

Ja bērns atsakās iet uz dārziņu, jo viņam pāri dara citi bērni

Šo situāciju ir viegli atrisināt, ja paši nebaidāmies par to runāt. Nevajag dusmoties, nevajag izteikt pretenzijas citiem vecākiem, visu var atrisināt mierīgā ceļā.

Šajā vecumā gadījumi parasti nav nopietni, un fiziski redzamas sekas reti kad ir.

Bērniem vienam pie otra jāpierod un arī tad viss pāriet.

Vecāku negatīvā pieredze

Vēl viens iemesls, kāpēc bērnam grūti adaptēties ir vecāku negatīvā pieredze no viņu bērnības. Ja jums bijusi auklīte, kas spiedusi ēst, neskatoties uz to, ka ēdiens jums nav garšojis. Ja bijusi audzinātāja, kas kliegusi uz bērniem, nav nekāds brīnums, jo pedagoģija pirms 20 gadiem bija vērsta uz bailēm, iebiedēšanu, un tagad tas tā vairs nav. Tagad viss ir vērsts uz bērnu attīstību.

Jebkurā gadījumā jūsu negatīvā pieredz liks jums vēl vairāk pārdzīvot par to, lai ar jūsu bērnu nekas tāds nenotiktu, un tas uz bērnu var atsaukties.

Klupšanas akmeņi

Dažkārt bērnam adaptēties traucē tieši vecāki.

Var gadīties, ka mamma nevēlas atsākt strādāt, viņai darbs nepatīk, un, ja bērns ir dārziņā, tad loģiski - viņai jādodas uz darbu. Tad mamma zemapziņā var būt ieinteresēta, lai bērns slimotu un viņa ar viņu atrastos mājās. Ir jāsaprot, ka tas viss notiek neapzināti, bet psiholoģiski apzināts ir tomēr šis fakts, tāpēc jānovērtē arī savs stāvoklis šajā sakarā.

Kas ir normāli adaptācijas laikā

Pilnībā ir normāli, ja bērns kļūs mazliet biklāks.

Tāpat normāli ir arī, ja bērnam samazinās vārdu krājums.

Dabīgi, ja bērns mājās sāk skaļāk runāt. Bērni, kas dodas uz dārziņu bieži sāk skaļāk runāt, jo starp 20 bērniem grupā viņi vienkārši ir spiesti skaļāk runāt, lai tiktu sadzirdēti.

Nelabvēlīgs laiks dārziņa gaitu uzsākšanai

Pats sliktākais laiks, lai uzsāktu dārziņa gaitas ir nākamā bērniņa dzimšana. Vecākais bērns var sajusties lieks un nemīlēts. Pati pāreja uz bērndārznieka statusu ir grūta un nozīmīga, un, ja tas sakrīt ar laiku, kad ģimenē ierodas vēl viens cilvēciņš, tā ir jau traumatiska situācija.

Tādā gadījumā ieteikumi var būt dažādi - kādu laiku jāpaliek mājās ar diviem bērniem, bet vēl labāk, lai bērns uzsāk dārziņa gaitas 3 mēnešus PIRMS dzemdībām. Šajā laikā viņš pieradīs un viņam būs vieglāk pieņemt esošo situāciju.

Ko darīt, ja bērnam ir klepus vai iesnas

Katrā dārziņā to risina citādāk. Psihologi iesaka, pirmkārt, ģimenē veikt profilaktiskos pasākumus šajā sakarā, otrkārt, kopsapulcēs runāt par to arī ar citiem vecākiem, jo nereti bērni tiek atvesti uz dārziņu jau apslimuši vai arī - aizvests tiek vesels bērniņš, bet izņemts jau apslimis.

Ko darīt, ja jūtaties vainīgi bērna priekšā

Ja jūtaties vainīgi un jums kauns, ka jāved bērns uz dārziņu, jums jāsaprot, ka tās ir sajūtas, kas nenāk dabīgi, mūs pie tām pieradina bērnībā, un ar to arī visu dzīvojam. Sev jāmācās piedot un jāmācās dzīvot bez vainas sajūtas, saprotot vienu lietu - jūs savu bērnu vedat pie profesionāliem pedagogiem, kas arī mīl bērnus un savu darbu.

Ne adaptācijas laikā, ne arī vēlāk, neapdāviniet bērnus ar šokolādītēm un citiem kārumiem sakot, ka bērns ir malacis, jo izturējis dienu dārziņā, jo tādā veidā jūs bērnam signalizējat, ka vedat viņu uz šausmīgu vietu, cenšoties savu vainas izjūtu nomākt.

Atcerieties!

Ja esat izlēmuši, ka bērnam pusotra gada vecumā jādodas uz dārziņu, bet jums - uz darbu, rīkojieties tā. Svarīgi , lai vecāki būtu laimīgi, jo tad, ja viņi tādi ir, laimīgi un veseli ir arī bērni.

Kā pasargāt bērnus no apdraudējumiem Internetā

Informatīvs materiāls par tā saucamo spēli "Zilais valis", kas sniegs padomus vecākiem un skolotājiem, kā pasargāt bērnus no apdraudējumiem 

Vardarbība ģimenē

Latvijā katru gadu arvien vairāk tiek runāts par to, ka ģimenes locekļi cieš no vardarbības paši savā ģimenē. Vardarbība ģimenē lielāko daļu upuru padara bezspēcīgus, vājus, jo varmākas nereti pielieto gan fizisko vardarbību, gan seksuālo, kā arī emocionālo vardarbību iebiedējot un sakot, lai par to nevienam nesaka.

 Vardarbība ir: Jebkura veida aprūpes trūkums, nepilnīga aprūpe vai darbības no pieaugušo puses kā rezultātā tiek nodarīts ļaunums bērna psiholoģiskajai, fiziskajai vai sociālajai veselībai.

 Novārtā pamešana

 Bērnam netiek nodrošināta viņai attīstībai atbilstoša aprūpe, ja vecākiem ir bijusi tāda iespēja šīs vajadzības apmierināt:

- fiziska nerūpēšanās;

- medicīniska nerūpēšanās;

- emocionāla nerūpēšanās;

- nerūpēšanās par pārtiku;

- bērna ilgstoša pamešana vienatnē;

- sociāla nerūpēšanās;

- nerūpēšanās par izglītību.

 Emocionālā vardarbība

 Bērna emocionālo vajadzību ignorēšana vai bērna psiholoģiskā ietekmēšana;

Bērna pašcieņas aizskaršana vārdiski (verbāli):

- draudēšana;

- lamāšana;

- ņirgāšanās;

- atraidīšana;

- ignorēšana;

- pazemošana;

- u.c.

 Fiziskā vardarbība

 Bērna veselībai vai dzīvībai bīstams apzināts spēka pielietojums saskarsmē ar bērnu:

- sišana;

- purināšana;

- dedzināšana;

- kniebšana;

- griešana;

- u.c.

 Seksuālā vardarbība

 Bērna iesaistīšana seksuālās darbībās, ko bērns nesaprot vai kam nevar dot apzinātu piekrišanu;

Bērna izmantošana tiešos seksuālos kontaktos vai iesaistīšana darbībās, lai pieaugušais saņemtu seksuālu stimulāciju vai apmierinājumu:

- glāstīšana;

- skūpstīšana;

- izvarošana;

- fotografēšana;

- u.c.

 Nevienā vardarbības epizodē pret bērnu nav vainojams bērns.

Svarīgi apzināties sabiedrībā valdošos stereotipus, mītus un faktus par vardarbību ģimenē:

Mīts. Māja ir neaizskarama teritorija. Nevienam nav tiesību iejaukties ģimenes lietās.

Realitāte. Vardarbība ir noziegums! Nav nekādas nozīmes, vai noziegums noticis mājā vai uz ielas. Nevienam nav tiesību izturēties vardarbīgi pret otru, turklāt tās ir arī Tavas mājas. Tev ir tiesības dzīvot, nebaidoties!

Vardarbība ģimenē un ārpus tās sastopama visos sabiedrības slāņos visā pasaulē.

 Kādas sekas rada vardarbība pret bērniem? Viena no lielākajām ģimenes vardarbības problēmām ir tā, ka bērniem, kas uzaug ģimenēs, kur notiek vardarbība, arī pašiem vēlāk piemīt nosliece konfliktus risināt ar spēka palīdzību, un vardarbības cikls turpinās arī nākamajā paaudzē.

 Gandrīz divas trešdaļas no mātēm (62%), kuras pašas cietušas no vardarbības, tāpat vardarbīgi izturas pret saviem bērniem.

 Vardarbībā cietušiem bērniem 53% gadījumu pāri nodara tēvs, bet 24% - māte. Latvijā ar emocionālu vai fizisku vardarbību ģimenē saskaras 20 līdz 30% bērnu un jauniešu. Vardarbībā cietušo bērnu un bērnu - invalīdu ar katru gadu kļūst arvien vairāk.

  Kādi bērni visbiežāk tiek pakļauti vardarbībai:

 

Bērns ar fiziskām (veselības) problēmām;

Bērns ar uzvedības problēmām;

Bērns, kuram ir saskarsmes grūtības;

Bērns, kura temperaments ir ļoti atšķirīgs no vecāku temperamenta.;

Bērns, kurš līdzinās kādam cilvēkam, ar kuru vecākiem ir ļoti sliktas attiecības, vai arī bērns ar savu uzvedību, izturēšanos atgādina vecākiem kādu viņa personības daļu, īpašību, kura viņam pašam sevī nepatīk.

 Ja pret Tevi vērsta vardarbība, palīdzību vari saņemt zvanot pa:

 Zvani pa

 Bērnu uzticības tālruni 80009000

 LR Bērnu un ģimenes lietu ministrijas uzticības tālruni 80006008

 "Glābiet bērnus" uzticības tālruni 6731 5307

 centra pret vardarbību "Dardedze" tālruni 6760 0686

  Krīzes centra "Skalbes" tālruni 6722 2922

 

 Resursu centra "Marta" tālruni 67378539

“Kā nosargāt sava bērna dzīvību”

Latvijā bērnu nopietno traumu statistika aizvien ir nemainīgi augsta – Latvija Eiropas Savienības valstu vidū jau vairākus gadus saglabā pirmās pozīcijas pēc bērnu traumu (tai skaitā nāves gadījumu) statistikas, turklāt vasarās bērnu traumu skaits allaž pieaug… Tādēļ portāls mammamuntetiem.lv un nodibinājums “Fonds Mammām un Tētiem” katru gadu izdod grāmatu par bērnu drošību “Kā nosargāt sava bērna dzīvību”. Grāmatu dzemdību namos visā Latvijā ikviena mamma un tētis var saņemt bez maksas. Tiesa, tā kā vecāku interese par grāmatiņu ir patīkami liela, dažviet grāmata vairs nav pieejama, tāpēc aicinām to bez maksas lejupielādēt!

Ceļu satiksmes noteikumi bērniem

Spēles, grāmatas, animācijas filmas, video filmas, darba lapas un uzdevumi u.c.

Džimba.lv par drošu bērnību

Dziesmas, video materiāli, multiplikāciju filmas, atraktīvas spēļes, aizraujošuie uzdevumi un citi interesanti palīgmateriāli par bīstamām situācijām, ar kurām var saskarties bērni ikdienā

Rīcība ārkārtas situācijās

SOS Bērnu ciemati

Latvijas SOS Bērnu ciematu asociācija ir sociāla labdarības organizācija, kas kopš 1997. gada nodrošina ilgtermiņa ģimenes modeļa aprūpi bez vecāku gādības palikušiem bērniem un īsteno ģimeņu stiprināšanas projektus.